Apraksti un bildes
Bildes: Jānis Liflands
Bedības
Bedības, tāpat kā krustabas, iniciācija un vedības, ir cilvēka dzīves cikla godi. Atšķirībā no visiem citiem godiem, kuru rīkošanu iespējams savlaicīgi paredzēt, bedībām gatavošanās posms norisinās daudz ātrāk. Kopas “Mālis” bedību rituāls ir pielāgots mūsdienu situācijai, taču balstās uz tradicionālajiem pierakstiem.
Bedību rituāls kopumā sadalās trīs posmos – atvadīšanās no nelaiķa mājās, norises kapsētā un atgriešanās mājās ar sekojošu svētku mielastu.
Galvenais izteiksmes līdzeklis bedībās ir attiecīgo dziesmu dziedāšana. Katrai dziesmai ir sava vieta kopējā norisē.
Visu bedību norisi īsumā var iekļaut sekojošā secībā: viesu ierašanās un kopā ar mājiniekiem atvadīšanās no nelaiķa pie škirsta; izbraucot no mājām tiek pūstas taures un šķindināti skaņu rīki; pa ceļam pirms kapsētas zīmīgā, īpašā kokā tiek iegriezta krusta zīme; atvadīšanās no nelaiķa pie kapa bedres; ielaišana bedrē un aprakšana; pēdu aizslaucīšana ap kapu kopiņu; pārbraukšana mājās; mielasts, dziesmas, īpašās rotaļas; pēdu izmīšana pagalmā un mantu sadedzināšana.
Par krustabām
Krustabas ir cilvēka mūža cikla pirmie godi. Tajos tiek pieaicināti tikai īpaši ļaudis paši labākie. Krustvecāki jeb dižie kūmas ir kā otri vecāki visas dzīves garumā. Krustabās mazajam bērnam ar īpašām rituālajām darbībām tiek aizvērti vārti uz viņsauli, no kurienes viņš ieradies, piešķirts vārds un pārmantots dzimtas dzīvi apliecinošais spēks.
Mūsu krustabas norisinās ar sekojošu ritu:
Kūmu un dižkūmu ierašanās, satikšanās, sasveicināšanās. Tiek iededzināta un laista pa apli vaska svece, lai šķīstītos un saveidotu kopību. Aicinām pulkā Dievu, Māru, Laimu. Seko ātrais mielasts senču piemiņai. Dodamies tālāk krustabu rituālā. Dziedam un saņemam ūdens svētību. Seko pādes ģērbšana un goda solis. Iekuram uguni, ziedojam, sakām vēlējumus.
Dzimtas apspriede un vārda nosaukšana – katrs, kas vēlas, sauc krustāmā bērna otru (stipro) vārdu, kuru zinās tikai dzimtas locekļi (būtu labi, lai šis vārds ir latviskas izcelsmes), beigās to īsto, pašu izdomāto vai dabā noskatīto (sadzirdēto, sajusto) pasaka krustvecāki. Visbeidzot krustvecāki ceļ pādīti 3 reizes augšā un sauc stipro vārdu. Pādes dīdīšana – visi stājas aplī, ar domu savus labos tikumus „iedīdīt” mazajam bērniņam, kuru sauc par pādi. Kad pādīte izdīdīta, to atdod mammai, kura liek viņu šūpulī, vispirms šūpulī ieliekam akmeni – skauģim akmens, man pāde rokā! Pēc tam var likt bērnu šūpulī. Māmiņa dzied šūpļdziesmu. Krustvecāku stiprināšana, spēka došana, dzimtas saišu stiprināšana – krustmāte tin lielo kamolu, mazie kamoliņi nāk no pašiem tuvākajiem dzimtas locekļiem. Krustvecāki viesus cienā ar medus maizi. Seko krustu lekšana un dāvanu mešana.